Cilvēkkapitāls un izglītība: kritisks vājums vai spēks?
Sigita Alksne, Asociācija “Latvijas Koks”
Mūsdienu darba tirgus mainās straujāk nekā jebkad iepriekš. Profesijas, kurās bērni šodien pazīst, bieži vien nebūs aktuālas brīdi, kad tie beigs skolu. Savukārt, jau esošajās specialitātēs jāapgūst jaunas prasmes, lai pielāgotos tehnoloģiju, automātizācijas un digitalizācijas izraisītajām pārmaiņām. Kokrūppniecības nozare šajā kontekstā nav izņēmums, gluži pretēji – tā ir viens no visdinamiskākajiem sektoriem, kur inovāciju un produktivitātes pieaugums tieši saistīts ar darbinieku kompentenci.
2025.gada 10. aprīlī Valmierā norisinājās konference, pulcējot izglītības, industrijas un politikas vides līdzdalībniekus. Šīs konferences "Izglītība ar mērķi: zinātkāre – profesijas - darbinieks" ietvaros iezīmējās sistemātiskie izaicinājumi un iespējas, kas saistītas ar Latvijas ekonomikas izaugsmi, balstoties cilvēkkapitāla attīstībā. Tā nav vairs tikai formāla diskusija starp "skolu" un "biznesu", bet gan eksistenciāls jautājums par to, kā noturēt valsti uz modernitātes viļņa.
Ekonomikas ministrijas pētījumi uzrāda pretrunu: kamēr daži Latvijas uzņēmumi sasniedz produktivitāti, kas ievērojami pārsniedz ES vidējo, liela daļa darbavietu koncentrēta zemās pievienotās vērtības segmentos, kamēr augsti produktīvie uzņēmumi nodarbina salīdzinoši mazāk cilvēku. Cilvēkkapitāls ir gan izaugsmes pamats, ja darba tirgū nonāk gudri darbinieki, gan stagnācijas pamats, ja sagatavots darbspēks ar neatbilstošām prasmēm uzņēmumu vai organizāciju vajadzībām. Darba devēji sagaida ne tikai centralizēto eksāmenu rezultātus, bet spēju sadarboties, domāt un mācīties. Statistika nepielūdzama, ka joprojām ap 35-50% studentu Latvijā nepabeidz augstāko izglītību, bieži vien pārtraucot izglītības ceļu bez profesijas. Līdz ar to daļa sabiedrības paliek bez profesijas, kas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē gan indivīda labklājību, gan visas tautsaimniecības izaugsmi, ka norāda uz to, ka nepieciešams uzlabot pieaugušo izglītības pieejamību, veicināt mūžizglītības kultūru un attīstīt izglītības formas, kas atbilst dinamiskajam darba tirgus pieprasījumam. Savukārt, tajā pašā laikā uzņēmumi norāda, ka bez izglītotiem un kompetentiem darbiniekiem Latvijas ekonomika neizkļūs no zemo tehnoloģiju un pievienotās vērtības zonas. Nākotnes darbiniekiem nepieciešamas gan “hard”, gan “soft” prasmes. Nepieciešamas ir digitālā pratība, spēja strādāt ar automatizētām sistēmām, kritiskā domāšana, problēmu risināšana, spēja sadarboties un komunicēt. Šāda prasmju kombinācija nav tikai teorētiska vajadzība, bet praktiska nepieciešamība, lai veiksmīgi darbotos ražošanā, produktu attīstībā un eksporta tirgos. Plaisa starp skolēnu/audzēkņu prasmēm un darba devēju gaidām ne tikai bremzē uzņēmuma attīstību, bet arī rada ilgtermiņa riskus valsts drošībai un ekonomikas ilgtspējai.
Latvijā jāveido sistēma, kas atbalsta pāreju no stagnējošās uz zināšanām un inovācijām balstītu ekonomiku, kur strauji palielināsies pieprasījums pēc digitālām, datu un MI prasmēm, vienlaikus nezaudējot cilvēciskās kompetences kā sadarbība, emocionālā inteliģence un zinātkāre. Latvijas reģionālās ekonomikas izaugsmē tieši reģionālās augstskolas un izglītības iestrādes var būt nozīmīgs transformācijas dzinējspēks, kur vest kopā biznesu un digitālo pasauli. Pārmaiņām jānotiek ne tikai izglītību vidē un tās nedrīkst būt tikai teorētiskas, bet arī jāpaplašinās visos reģionos, lai katrs Latvijas bērns būt gatavs darbam, kas vēl nav izgudrots, bet noteikti nākotnē eksistējošs.
Lai risinātu darba tirgus izaicinājumus, kokrūpniecības nozare jau šobrīd aktīvi sadarbojas ar izglītības iestādēm. Uzņēmumi piedalās mācību programmu izstrādē, nodrošina prakses vietas, organizē ekskursijas, uzņem jauniešus ēnu dienās un sniedz atbalstu gan finansiāli, gan ar ekspertiem. Ražošanas uzņēmumi atver durvis ne tikai studentiem, bet arī skolēniem, veidojot interesi par nozari. Aizvien populārāki kļūst interaktīvās apmācības un mikroapliecinājumi, kas pieejami gan jauniešiem, gan pieaugušajiem. Apvienojot tiešsaistes mācības ar praktisku darbu ražotnēs, tiek nodrošināta vispusīga un nozarē aktuāla izglītība, kas veicina profesionālo kompetenci. Svarīga ir arī izglītības nozaru savietojamība. Arvien lielāku lomu iegūst starpnozaru izglītība jeb STEAM, kur vienlaikus tiek attīstītas zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātņu, mākslas un matemātikas prasmes. Arī meža izziņas un vides izglītības programmas pierāda, ka mācības var būt jēgpilnas un saistītas ar reālo dzīvi, radot dziļu izpratni par nozari un vidi. Piemēram, Latvijas Valsts meži jau kopš 2005. gada sistemātiski attīsta vides izglītības programmas. Ar "Cūkmenu", "Meža ekspedīcijām" un "Bioekonomikas skolu" ik gadu tiek iesaistīti 20 000 bērnu un jauniešu. LVM sadarbojas ar LU, LVMI “Silavu”, AS “Latvijas Finieris” un citiem nozares partneriem, radot interesi par meža ekosistēmām un resursu izmantošanas ilgtspēju. Tikmēr Vidzemes Augstskola projektā "Wood for Youth" piedāvā mācības par koka ēku būvniecību ar praktiskām nodarbībām Igaunijā, Latvijā un Somijā, kur kursu absolventi iegūst mikroapliecinājumu, kas atbilst darba tirgus vajadzībām.
Nākotnes ekonomikas balsts ir spēja radīt augstu pievienoto vērtību, un tas nav iedomājams bez inovācijām, pētniecības un zinātņu attīstības. Kokrūpniecībā tas nozīmē gan jaunu materiālu izstrādi, gan modernāku ražošanas tehnoloģiju ieviešanu, gan pilnveidotu produktu ilgtspēju. Uzņēmumi sadarbojas ar universitātēm un zinātniskajiem institūtiem, lai attīstītu gan pašus produktus, gan ar tiem saistītos ražošanas un izplatīšanas procesus. Latvijas kokrūpniecības nozare jau tagad pierāda, ka tā ir spējīga radīt produktus ar augstu pievienoto vērtību, kas konkurē pasaules tirgūs. Tomēr, lai šīs pozīcijas saglabātu un attīstītu, nepieciešams vēl ciešāks dialogs starp izglītību, uzņēmējdarbību un zinātni. Nākotne prasīs no nozares vēl lielāku elastību, mācīšanos visu mūžu un gatavību sadarboties. Jo tikai gudra sabiedrība ar spēju pielāgoties, radīt un sadarboties spēs ne tikai noturēties mainīgā pasaulē, bet arī vadīt tajā pārmaiņas. Līdz ar to turpmāk ir jāveicina sistemātiska sadarbība, kur pašvaldībām, uzņēmējiem un skolām jāveido kopējas stratēģijas un jāveido reģionālās inovāciju platformas. Valstī nepieciešams ilgtermiņa plāns nākotnes prasmes ieviešanai skolu vidē dažādos līmeņos, atbalstot pedagogu profesionāli izaugsmi un piešķirto līdzekļu metodiskajam darbam ilgtermiņā. Tajā pašā laikā jāveicina pieaugošo atgriešansos izglītībā, kur tieši kvalitatīvs mūžizglītības ekosistēmas piedāvājums ir atbalstošs šajā transformācijā. Latvija nevar konkurēt ar zemu algu politiku, mums jākonkurē ar gudriem, prasmīgiem un motivētiem cilvēkiem. Ceļš uz šādu sabiedrību iet caur izglītību, kas ir praktiska, pieejama un stratēģiski saistīta ar valsts ekonomiskiem mērķiem. Rīcība jāsāk jau šodien!
